Borkum
Ūdens tornis un ūdens muzejs
Līdz 1900. gadam salas iedzīvotāji dzeramo un rūpniecisko ūdeni vēl aizvien ieguva tieši no individuālām akām vai vāca lietus ūdeni tā sauktajās cisternās, taču drīz vien ar to vairs nepietika. Tāpēc salas varas iestādes nolēma organizēt centralizētu un profesionālu ūdensapgādi, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc tīra ūdens, ko izraisīja iedzīvotāju skaita un tūrisma pieaugums. Ūdensvada izveide tika saistīta ne tikai ar jaunu aku urbšanu un cauruļvadu tīkla ierīkošanu, bet arī ar masīva ūdenstorņa būvniecību, kas palīdzēja nodrošināt pietiekamu spiedienu visā cauruļvadu tīklā.
Vairāk nekā sešas desmitgades Borkuma ūdenstornis nodrošināja uzticamu pakalpojumu un spēlēja nozīmīgu lomu netraucētā dzeramā ūdens apgādē. Tomēr laika gaitā viesu skaits un ūdens patēriņš turpināja pieaugt, un tika uzbūvēts arvien vairāk viesnīcu, klīniku un citu jaunu ēku. Ar ūdenstorņa radīto spiedienu drīz vien vairs nepietika, tāpēc pašvaldības komunālie dienesti nolēma pāriet uz modernāku sūknēšanas tehnoloģiju. Tomēr šis lēmums nozīmēja arī ūdenstorņa pagaidu beigas, jo turpmākajos gados tam draudēja sabrukums.
Apzinīgi salas iedzīvotāji nevarēja vienaldzīgi stāvēt malā un nodibināja biedrību Watertoorn Börkum e.V., kas veiksmīgi cīnījās par torņa glābšanu. Pēc vērienīgas renovācijas un atjaunošanas drīzumā šeit tiks izveidots ūdens muzejs, kas apmeklētājiem sniegs izpratni par Ziemeļjūras salas ūdensapgādes daudzpusīgo vēsturi.