Āhene
Krēmveida uzkodas pārgājieniem
Kad 814. gadā imperators Benediktam no Anijas uzdeva izvēlēties vietu klostera dibināšanai, viņš izvēlējās izcilu vietu: Apkārtne ap Kornelimunsteri, kas atrodas pie Inde un Iteras upju satekas, bija pievilcīgs pamats klostera ienākumu nodrošināšanai nākotnē. Apvidus bija bagāts ar mežiem, izmantojamām ūdenstecēm un rūdas atradnēm. Izdevīgi, ka romieši jau bija to visu izmantojuši, apstrādājuši ainavu un izveidojuši agrīnu ceļu tīklu.
Mūsdienās Iertāla ieleja ir pārgājienu un dabas paradīze. Pa idilliskām takām mēs atklājam brīvi plūstošu upīti, ejam pāri sulīgām pļavām un cauri krūmiem. No ielejas augstienēm mēs baudām tālejošus skatus uz lēni viļņoto Minsterlandes pļavu un dzīvžogu ainavu un ejam garām Valheimas nomalēm.
Klusais, nomaļais dabas liegums maz liecina, ka agrīnās industrializācijas laikos šeit ir darbojušies āmuri. Kad Eifeles dzelzs rūpniecība kļuva par industrializācijas šūpuli, 1780. gados Iertāles ielejā tika uzcelta arī dzelzs rūpnīca un āmuru dzirnavas. Lāpstas, arklus, arklus, katlus, krāsnis un veltņus ražoja tālu no apdzīvotām vietām. Pamata piederumi bija pieejami uz vietas: dzelzs rūda nāca no blakus esošās raktuves, kokogles no apkārtējiem mežiem kurināja domnu krāsni, un Iterā darbināja dzirnavu ratu ar āmuru, kas no dzelzs plāksnēm veidoja loksnes. Šmithofas domnas, kas bija 10 metrus augstas, bija visaugstākās un visražīgākās visā pasaulē. Līdz mūsdienām ir saglabājies dzelzs lietuves ēku ansamblis, kas atradās tālāk pa straumi uz augšu. Pārgājiena laikā mēs ejam garām āmura dzirnavām, ēku vairs nav, bet mitrā ieplaka "Die Pletsch" liecina par kādreizējo dzirnavu dīķi.
Pa ceļam ir arī citas dzirnavu vietas. Pie mazā tiltiņa pārgājiena sākumā, kur Iter ieplūst Inde, atradās zelta dzirnavas, kur, kā stāsta, cilvēki izmēģinājuši spēkus zelta meklēšanā. Augstu 22 metru augstumā pār Iterbahu jau kopš 1885. gada ved Vennbahn viadukts.
